Dr. arch Juris Dambis: Liepājas Peldu iestādes saglābšana un attīstība2. jūlijs, 2025Nekustamais īpašums un būvniecība

Neskatoties uz kara un padomju laika postījumiem, Liepāja savu identitāti ir saglabājusi. Kopš Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas Liepāja ir spējusi veidot pragmatisku balansējumu starp kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un pilsētas attīstību.

Šobrīd Liepājas telpiskās vides attīstībai ir jauns pārbaudījums. Šķietami visas pilsētas izaugsmei ne pārāk nozīmīga, kādas vēsturiskas ēkas atjaunošana un jaunbūves ieceres risināšana, tomēr kļūst nozīmīga, ja apzināmies jautājuma patieso būtību un tā ietekmi nākotnē. To spilgti raksturo izteikumi kādā sakarsētā diskusijā par arhitektūru: “Iecere ir klajā pretrunā ar pilsētvidi un TIAN. Tik liela objekta attīstīšana šajā vietā pilnībā maina vides raksturu …”, “Tur šobrīd ir kluss, mierīgs parks, un šāds objekts to maina pašos pamatos”, “Objekts būtiski mainīs konkrētās vietas semantiku”, “Tagad “iecirst” vienu šādu būvi klusajā atpūtas zonā un nograut to pēc būtības, tā galīgi nav inteliģenta rīcība”, “… vairāki simti viesu jūtami mainīs cilvēku blīvumu pieguļošajā teritorijā”.

Satraukumu radījusi Veselības veicināšanas centra Miķeļa Valtera ielā 13 būvniecības iecere, kas nodota atkārtotai sabiedrības izvērtēšanai. Šo vietu un ieceri labāk atpazīstam kā stāstu par vēsturiskās Peldu iestādes (Vannu mājas) likteni Liepājas Jūrmalas parkā. Šajā gadījumā ļoti saprotama ir divu interešu – saglabāšanas un attīstības misiju sadursme. Neskatoties uz veiktajiem priekšdarbiem – arhitektūras ideju konkursu, rezultātu publisku izvērtēšanu, būvprojekta izstrādi un saskaņošanu atbildīgajās institūcijās, jautājums joprojām ir iestrēdzis, pārbaudot uzņēmēja pacietību un apdraudot plānotā finansējuma piesaisti. Sakarā ar arhitektes un publicistes Indras Ķempes protestu, Administratīvā rajona tiesa pašvaldības lēmumu, saistībā ar ierosināto SPA centra būvniecību, ir apturējusi.

Pasūtītājs ir veicis ieceres uzlabojumus, un būvprojekts nodots atkārtotai publiskai izvērtēšanai. Iecere vērtēta pašvaldībā un Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē, iesaistījusies arī Latvijas Arhitektu savienība. Pasūtītājs ir neapmierināts, ka attīstības ieceres īstenošanā ir zaudējis divus gadus.

Vai Liepājas pašvaldība, arhitektūras konkursa žūrijas komisija un Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde vērtējumos par Liepājas peldu iestādes attīstību būtu kļūdījušās? Tas ir iespējams, arī vienam var būt taisnība, tomēr jāņem vērā, kāpēc minētās institūcijas savus lēmumus ir pieņēmušas un jāvērtē vai Indras Ķempes un viņas domu biedru grupas aktivitātes paver iespēju labākam risinājumam?

Ieceres vieta atrodas valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklī (valsts aizsardzības numurs 7436) – Liepājas pilsētas vēsturiskā centra teritorijā, Jūrmalas parkā. Parks atsevišķi nav atzīts par kultūras pieminekli, bet tam piemīt kultūrvēsturiska vērtība. Lēmumu par Jūrmalas parka izveidi pilsētas valde pieņēma 1895. gadā. Vietā, kur valnis sargāja pilsētu no ceļojošām jūrmalas smiltīm, uzsāka veidot parku, un tas šobrīd ir viens no lielākajiem dendroloģiskajiem parkiem Latvijā. Jau vēsturiski vieta ir saistīta ar apbūvi, tam blakus veidojās vasarnīcu rajons, 1875. gadā tika pabeigta kūrmāja, 1902. gadā jūras krastā pie parka, pēc Paula Maksa Berči projekta, tika uzbūvēta Peldu iestāde. Apmeklētāji uz šo vietu varēja nokļūt ar tramvaju, kas gāja tieši gar pašu peldu iestādi. Tajā bija 30 greznas istabas, aprīkotas ar siltām jūras vannām, ūdensdziedniecības nodaļu un dažādām pirtīm. Kad 1925. gadā Liepājas ezerā tika atklātas dziednieciskās dūņas, pakalpojumu klāsts papildinājās ar dūņu vannām un kompresēm, ogļskābes un sēra vannām. 1978. gadā 1,3 kilometru dziļumā tika atrasts pazemes ezers ar augstvērtīgu minerālūdeni, kuru izmantoja arī dziednieciskām vannām.

Peldu iestādes tuvākā apkārtne ir raksturīga ar saglabātu vēsturiskā plānojuma pamatstruktūru, zaļu publiskās ārtelpas sistēmu, vērtīgiem stādījumiem, kultūrvēsturisku apbūvi, kā arī 20.gadsimtā notikušiem dabas un cilvēka radītiem būtiskiem pārveidojumiem. Tas uzskatāmi redzams vēsturiskajos attēlos un pilsētas plānos. Parka josla gar jūru ir paplašinājusies, kūrorta būves jūras krastā ir zudušas, bet saglabātās no jūras puses vairs nav redzamas. Vieta pamazām zaudē plaši pazīstamo kūrorta objektu kopuma identitāti. Saglabātā, bet slēgtā peldu iestāde ir vienīgā liecība, kura kļūst arvien trauslāka. Tas ir iemesls, kāpēc šajā vietā attīstība ir ne tikai pieļaujama, bet arī vajadzīga.

Jauniem apjoma papildinājumiem nav jābūt paslēptiem, bet tiem jādod vēstījumu par kūrorta funkcijas atjaunošanu un vietas nozīmes atdzimšanu. Netraucēts klusums, mierīgs klusa parka raksturs, mazs viesu daudzums, šajā vietā drīzāk vēsta par to periodu, kad peldu iestādes darbība ir apstājusies un pēc būtības ir pretrunā ar šīs vietas vērtībām un tās “ziedu laikiem”. Mēs bieži atrodam kādu tiesību akta normu, kura šķietami nepieļauj kādu vajadzīgu darbību, tomēr, ja vispirms iedziļināmies tiesību akta mērķī un tā garā, tad norma kļūst saprotamāka un iecerei draudzīgāka. Sekojošie Liepājas pilsētas plānu fragmenti ļoti spēcīgi raksturo vietas attīstību un saglabājamās vērtības. Ilgstoši pastāvējušais un nemainītais salīdzinot ar mainīgo ir vērtīgāks.

Liepājas kultūras mantojums ir cietis padomju režīma saimniekošanas laikā, bet pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas daudzu kultūrvēsturisku ēku glābšanai ir pietrūcis finansējums. Arhitektūras mantojums ir plašākā, ikdienā visvairāk lietotā, bet arī saglabāšanai sarežģītākā kultūras mantojuma daļa, kura aizsardzība prasa ievērojamas rūpes, zināšanas un finansiālos ieguldījumus. Liepājas vēsturiskā Peldu iestāde ilgstoši ir bijusi pamesta, līdz ar to apdraudējums tās saglabāšanai pastiprinās. Vienlaicīgi jāapzinās, ka Latvija arvien vairāk zaudē vēsturiski veidoto kūrorta nozari. SPA cienītāji no Latvijas pakalpojumus meklē drīzāk Pērnavā, nevis Jūrmalā un Liepājā, jo kvalitatīvs vietējais piedāvājums ir nepietiekošs. Tāpēc vietas un vēsturiskās ēkas iedzīvināšana, ar tai raksturīgo funkciju, ir kļuvusi par prioritāti. Ekonomisku apsvērumu dēļ kūrorta funkcijas atjaunošana vēsturiskās peldu iestādes gabarītos praktiski nav iespējama. To pierāda prakse citās valstīs. Tāpēc šajā gadījumā jauna būvapjoma plānošana ir objektīva nepieciešamība. Protams, konkrēto vietu atstāt bez pārmaiņām ir vienkāršāk, drošāk, bet ne labāk. Nevajadzētu veidoties uzskatam, ka kultūrvēsturiskā vidē jauna mūsdienu arhitektūra ir liegta. Kultūras mantojums rodas nepārtraukti, vērtīgākais, ko katra paaudze ir radījusi, kļūst par kultūras mantojumu. Ieskatoties arhitektūras vēsturē, redzams, ka dažkārt pasaulē izcilas vērtības – vietas simboli – ir radīti, pat noārdot iepriekšējo vērtību slāni. Ja nebūtu izlēmības vai pastāvētu spēcīga birokrātija, šādas vērtības vispār nebūtu radušās. Tas nozīmē, ka ir iespējamas situācijas, kurās mantojuma sargātājiem attīstības vārdā jāpiekāpjas, lai rastos jaunas, izcilākas vērtības. Tomēr kultūras mantojuma, mūsdienu arhitektūras un dizaina līdzāspastāvēšanā ir nepieciešams smalks dialogs, kur gadsimtos radītām vērtībām tiek piešķirta nozīme un parādīta cieņa, savukārt iejūtīga un kvalitatīva mūsdienu arhitektūra un dizains kļūst par jaunu pievienotu vērtību. Veiksmes pamatā ir risinājuma kvalitāte, bet kvalitātes atzīšana ir ļoti sarežģīta. Vērtēšanas procesā vienmēr būs arī subjektīvas vērtējuma daļas klātbūtne, no tās izbēgt nav iespējams.

Vai minētā būvniecības ieceres apturēšana ir vērtējama kā kultūras mantojuma nostājas uzvara? No vienas puses ļoti skaidri ir izskanējušas sabiedrības rūpes par vides kvalitāti, bet mazāk analizēta un izprasta ir bremzētā iecere, tās ietekme uz pilsētas un valsts attīstību. Situācijā, kad Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde bija izteikusi bažas par jaunbūves apjoma iederību pilsētbūvniecības pieminekļa vēsturiskajā vidē, bet pēc tam rūpīgi izvērtējot, analizējusi vērtību saglabāšanu un nu jau divas reizes ieceres būvniecību ir atbalstījusi (vispirms 2024. gadā, otro reizi 2025. gada jūnijā), vairs nepaliek spēcīgi argumenti, ar kuriem varētu pierādīt, ka ieceres realizācija kultūrvēsturisko vidi bojātu. Arī atkārtots žūrijas komisijas vērtējums apliecina, ka paredzēta kvalitatīva vietas attīstība. Līdz ar to Liepājas vēsturiskās peldu iestādes atjaunošanas un attīstības ieceres apturēšana ne tikai kavē ekonomisko attīstību, bet arī rada negatīvu efektu kultūras mantojuma saglabāšanai. Izveidojusies situācija ļauj uzņēmējiem uzskatīt, ka kultūras mantojuma saglabāšana traucē uzņēmējdarbībai. Parasti informācijai, kas tieši ir iebildis pret jaunas attīstības ieceri, uzmanība netiek pievērsta. Birokrātijas mazināšanas lozunga ietvaros rodas labvēlīga augsne cīņai pret kultūras pieminekļu aizsardzības sistēmu, un pamats ierobežot arī tās prasības, kuras kultūras pieminekļu aizsardzībai ir vitāli nepieciešamas. Šādu signālu un vēlāk draudu piemērs 2024. gadā ir konstatējams Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas darbā. Tas nozīmē, ka pārspīlēti centieni kultūras mantojuma vērtību saglabāšanā var radīt negatīvu efektu. Liepājā ir vēl daudz kultūrvēsturisku būvju, kuras vajadzētu iekļaut valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Sarežģījumi to atjaunošanā un attīstībā veicina vairīšanos no kultūras pieminekļa statusa.

Kultūras mantojuma vērtības un nozīmes atzīšana ir padarījusi pasauli skaistāku, piepildījusi ar sabiedrībai pasniegtām un koptām fantastiskām kultūrvēsturiskām vietām, arhitektūras un mākslas šedevriem, kā arī ikdienā lietotām, ne tik ikoniskām, vēsturiskām vērtībām, kas, telpiskai videi piešķir dvēseli, un ir ne mazāk nozīmīgas. Vide, kurā mēs dzīvojam nav sastingusi, tajā notiek nemitīgas pārmaiņas. Mūsdienu arhitektūrai ir ne tikai tiesības sevi pierādīt, bet arī pienākums radīt kvalitatīvu cilvēka dzīves telpu. Attīstībai nepieciešama vietas dziļa starpdisciplināra izpratne, risinājumos drosme un spēcīgas radošas idejas, kas orientētas uz cilvēka dzīves kvalitāti. Arhitektūras kritiķu atbildība ir rūpēties par kvalitāti, bet veidā, kas ieceres un idejas neaprok. Arī es sākotnēji velējos, lai peldu iestādes darbības atjaunošanā jaunais būvapjoms nebūtu tik liels un lai netiktu traucēta parka noskaņa, tomēr arvien vairāk iedziļinoties vietas vēsturē, peldu iestādes attīstībai redzu citas vēl nozīmīgākas prioritātes.

Liepājas peldu iestādes stāstam es novēlu labu turpinājumu, operatīvu, gudru lēmumu pieņemšanu un kvalitatīvu ieceres realizāciju. Šajā gadījumā notikušo būvniecības apturēšanu es vairāk vērtēju kā neuzticēšanos pašvaldībai un cīņu pret pārmaiņām.